Latgales rikšotāji

(tekstā izmantoti atzinumi no LSZAA “Zirgu grupas „Latgales rikšotājs” izkopšanas programmu 2007. - 2012. gadam” un rokasgrāmatas „Zirgu pārbaude valsts Rīgas hipodromā 1944.-1957.g.”)

Latvijā kā lauksaimnieciskā virziena zemē zirga darba spēju celšanai veltīta vērtība jau ļoti sen. Vietējais zirgs kā Kurzemē un Vidzemē, tā arī Latgalē bija gan izturīgs, diezgan ātrs un spēcīgs, tomēr maza auguma. XIX gadsimtā, plašāk attīstoties kapitālistiskajai lauksaimniecībai, radās prasība pēc stiprāka zirga. Tādēļ arī pastiprināti ieveda no citurienes dažādu šķirņu zirgus vietēja zirga uzlabošanai.

No 1921.gada sākās mērķtiecīga šķirnes zirgu audzēšana. Kad 1921.gadā nodibinājās Valsts Oktes zirgaudzētava un notika pirmās vaislas zirgu izlases, noskaidrojas, ka pavisam Latvijā ir sastopami 16 šķirņu zirgi. Kopš tā laika sistemātiski notika vaislas zirgu atlases un izlases. Ievestos Groningenas, Oldenburgas un Hanoveras braucamo un Zviedrijas, Dānijas un Beļgijas ardeņu vaislas ērzeļus izvietoja ķēvju lecināšanas laikā pa audzēšanas novadiem. Kurzemē audzēja braucamo smagā (Oldenburgas) tipa un ārdeņus, Vidzemē – braucamo smagā un viegla (Hanoveras) tipa un Latgalē – rikšotāju zirgus.

Kā tika atzīmēts arī LSZAA „Zirgu grupas „Latgales rikšotājs” izkopšanas programmā 2007. – 2012.gadam”, Latgalē zirgkopība attīstījās mazliet savādāk nekā citos Latvijas novados. Šeit visaugstāk vērtēja ātras gaitas zirgus, kuri bija daudzu paaudžu lolojums. Latgale vēsturiski izveidojās par Latgales rikšotāju dzimteni. Tas bija saistīts gan ar garajiem smilšu ceļiem un mālainiem pauguriem, gan mazo tīrumu skaitu, jo zirgus mazāk izmantoja lauksaimniecībā un mežu darbos, bet vairāk kā pārvietošanās līdzekli. Noteicošu lomu spēlēja arī latgaliešu temperaments – vēlme sacensties ar kaimiņu, kam labāks un ātrāks zirgs, kā arī Latgales novada ciešās saites ar Krieviju, no kurienes jau 19. gs. tika ievesti rikšotāju izcelsmes vaislinieki.

Foto

1921. gadā Latvijas Zirgaudzētāju biedrība organizēja savu pirmo kongresu. Šajā un turpmākajos kongresos kā viens no zirgaudzēšanas mērķiem un uzdevumiem bija izvirzīts Latgales novadam, kur zirgkopība atrodas rikšotāju zirgu iespaidā, audzēt vidēji smagus Krievijas rikšotāju tipa zirgus.

1933. gadā Zirgaudzētāju ceturtajā kongresā konstatēts, ka „Latgalē audzējams vidēji liels siltasiņu tipa zirgs (pēc auguma un formas piemērots Latgales saimnieciskiem apstākļiem), vaislojot ar rikšotāju ērzeļiem un piegriežot vairāk vērības eksterjera izkopšanai, audzēšanai un zirgu turēšanas apstākļu uzlabošanai.” Tika nolemts, ka Latgalē ierīkojama valsts rikšotāju zirgu audzētava.

1937. gadā Latvijas Zirgaudzētāju biedrība Latgales rikšotājus atzina par pastāvīgu populāciju.

Sacensības (kuru laikā arī notika zirgu pārbaudes un vērtēšana) līdz 1939. gadam notika gan Rīgas valsts hipodromā, gan vairākās Latgales pilsētās, un katru gadu hipodromos pārbaudīja vairākus simtus zirgu. 1939. gadā Latvijas valsts nopirka Pasaules rekordistu Amerikas rikšotāju Poplar Hill (2.01,8), kuram bija liela ietekme rikšotāju audzēšanā Latvijā. Poplar Hill mazdēls, Latvijā dzimušais Lielkarps, bija pirmais Latvijā izaudzētais zirgs, kas sasniedza 2.10,0 robežu 1969. gadā Tallinā.

Šīs zirgu audzēšanas tradīcijas tika turpinātas arī padomju laikos – kolhozos un padomju saimniecībās tika audzēti šķirnes zirgi – Latvijas braucamie, Latvijas ārdeņi un Latgalē rikšotāji. Latgalē audzētā rikšotāju zirga pamatā bija vietējie zirgi, kas sākti uzlabot ar Orlovas rikšotāju šķirnes zirgiem, vēlāk izmantoti arī Amerikas rikšotāji un krievu rikšotāju šķirnes zirgi. Latgales rikšotājus nodarbināja visos lauksamniecības darbos, braukšanā un arī rikšošanas sportā.

Pēc Otra pasaules kara Latgales rikšotāju uzlabošanai ievesti Orlova un krievu rikšotāju tīršķirnes 35 ērzeļi, tanī skaitā arī slavena Eiropas rekordista Ulova 3 dēli. Latgales rikšotāju zirgu kvalitātes celšanai tika pievērsta nopietna vērība. Tā, piemēram, ar Latgales valsts vaislas ērzeļu novietnes 110 rikšotāju šķirnes vaislas ērzeļiem 11 gadu laikā (1946. – 1956.) tika aplecinātas 25794 ķēves, no kurām dzimuši 124 474 kumeļi.

1949. gadā Latgalē rikšotāji bija 91 – 98 % no visiem zirgiem Latgalē. 50. gados Latgalē katrā rajonā darbojās rikšotāju treniņpunkti un no tiem jaunzirgus pārbaudei saņēma Rīgas hipodroms. Taču šie treniņpunkti tika likvidēti 1961. gadā, bet pēc Rīgas hipodroma likvidēšanas 1965.gadā Latvijā audzētie rikšotāji piedalījās sacensībās Tallinas un Pleskavas hipodromos, kas nesekmēja rikšošanas tradīciju uzturēšanu popularizāciju, bet veicināja rikšotāju zirgu skaita samazināšanu Latvijā.

Līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām rikšošanas sacīkstes notika vietējos skrejceļos – Dagdā, Rēzeknē, Preiļos, Balvos, Ludzā. Taču 90. gadu sākumā tās apsīka pavisam.

Pēc Latvijas Republikas valsts neatkarības atjaunošanas, notika nopietnas pārmaiņas visās Latvijas lauksaimniecības sfērās, tajā skaitā arī zirgaudzēšanā un, līdz ar to arī Latgales rikšotāju šķirnes izkopšanā. No 1992.- 2005.g. oficiālas zirgu rikšošanas sacensības netika rīkotas. Šajā laika posmā notika palikušo rikšotāju pārdošana, bieži vien rikšotāju šķirņu vaisliniekus kastrēja un pārdeva kā jājamzirgus. Jaunie zirgu saimnieki nereti pazaudēja rikšotāju ciltsrakstus un rikšotāju cilts darbība tika nopietni apdraudēta.

Foto

Tomēr Latgalē vairāki zirgu īpašnieki centās saglabāt esošo zirgu audzēšanas pieredzi un tradīcijas un pielāgot tās jauniem dzīves apstākļiem, kad ikdienas dzīve arvien vairāk kļūst atkarīga no tehnikas un jaunām tehnoloģijām. 2005.gada Ludzas rajona Ciblā, bet 2006.g. Dagdā rikšotāju braucēji atsāka rīkot Latvijas mēroga rikšotāju zirgu sacensības, jo nebija viegli likvidēt tik nozīmīgu un no laiku galiem lolotu Latgales tautas dzīves un kultūras jomu kā Latgales rikšotāji.

Rikšotāju entuziasti kopā ar Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociāciju iesaistījās aktīvā diskusijā par to, kādus rikšotāju šķirnes zirgus būtu jāaudzē Latvijā. Diskusiju gaitā noskaidrojās divi galvenie rikšotāju zirgu audzēšanas virzieni:

  1. Daļa rikšotāju zirgu audzētāju, aktīvi rikšošanas sacensību atbalstītāji, vēlas audzēt zirgus, kuri galvenokārt būtu piemēroti izmantošanai sacensībās hipodromos. Šim audzēšanas virzienam raksturīgs dzīvnieku izlases kritērijs ir - zirga ātrums rikšu gaitā. Zirgu eksterjeram, izmēriem un temperamentam tiek pievērsta otršķirīga uzmanība. Lai uzlabotu zirgu ātrumu, tiek izmantoti ievestie Amerikas un Krievijas šķirņu rikšotāji.
  2. Otra daļa rikšotāju zirgu audzētāju vēlas audzēt rikšotāju zirgus, kuri būtu gan ātri, gan arī eleganti, enerģiski, labdabīgi. Šie zirgi vairāk atbilstu vieglajam braucamajam tipam ar kvalitatīvu, plašu un stabilu rikšu gaitu. Tie būtu izmantojami ne tikai sacensībās hipodromā, bet būtu piemēroti izmantošanai arī citos sacensību veidos (draivingā, klasiskajos jātnieku sporta veidos) un arī tūrismā. Šim zirgu audzēšanas virzienam raksturīgi izlases kritēriji ir – eksterjera vērtējums, tipiskums, izmēri, temperaments, labdabīgums. Darbaspējas šiem zirgiem paredzēts pārbaudīt sacensībās, kur rikšošanas distance būtu apvienota ar draivinga sacensību elementiem.

No visu zirgu cienītāju viedokļa ir ļoti apsveicams Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas mēģinājums izpētīt iespējas atjaunot Latgales rikšotāju audzēšanu. LSZAA pieņēma un iesāka „Zirgu grupas „Latgales rikšotājs” izkopšanas programmas 2007. – 2012.gadam” realizāciju.

Programma balstās uz LSZAA speciālistu atzinumu, ka „Pamatojoties uz vēsturiski izveidotajām zirgu audzēšanas tradīcijām, būtu mērķtiecīgi tās saglabāt un attīstīt arī mūsdienās. Latgales rikšotāji arī turpmāk selekcionējami kā daudzfunkcionāli, rikšošanas un citām sacensībām piemēroti zirgi. Latgales rikšotāji izmantojami arī pajūgu braukšanas sacensībās, tūrismā, darbam aizjūgā, kā arī lauksaimniecības darbos. Zirgam, kuru vēlamies redzēt ar iepriekšminētajām darbaspējām, jābūt ne vien ātram un izskatīgam, bet arī stipram, izturīgam, kā arī jāizceļas ar nosvērtu temperamentu un labdabīgumu.

Mūsdienu multikulturālajā vidē Latgales rikšotāju zirgu audzēšanas tradīciju atjaunošanai ir būtiska nozīme Latgales reģiona etniskās identitātes saglabāšanā”.