Rikšotāji

Rikšotājs – zirgs, kurš spēj skriet ātrā stabilā riksī, nepārejot uz auļošanu vai citu soli. Rikši – zirgu soļu gaita, kuras laikā zirgs pamīšus pārvieto kāju pārus, kuri izvietoti pa diagonāli. Ātrums ir vidējs – ātrāks par soli, bet lēnāks nekā auļi.

Vieglus braucama tipa zirgus, kuri skrien stabilā riksī, sāka selekcionēt speciāli cilvēku pārvadājumiem XVIII—XIX gadsimtos. Sakarā ar to, ka ātri rikši tiek uzskatīti par zirgu mākslīgu soļu gaitu, kas nav pa spēkam katram braucamā zirga tipam, pārbaudījumu laikā bija svarīgi atlasīt tiešām uz ātriem rikšiem spējīgus zirgus un izmantot tos turpmākajos selekcijas darbos.

Pirmās rikšošanas sacensības notika Nīderlandē 1554. gadā, taču vēlāk arī Anglijā, kur pārbaudīja tajā laikā slavenos un ātrus norfolkas rikšotājus un Francijā, kur pārbaudīja normandijas zirgus. Mūsdienīgas rikšošanas sacensības – rikšotāju zirgu pārbaudījumi uz ātrumu zirgam rikšojot. Parasti šādi pārbaudījumi notiek zirgu iejūdzot speciālos ratos – divriteņu ekipāža, kas ir domāta tieši rikšošanas sacensībām. Retāk rikšošanas sacensības notiek zirgam esot zem segliem. Cilvēku, kurš vada rikšotāju (ratos vai seglos), sauc par braucēju.

Pirmās rikšošanas sacensības notika braucējam sēžot seglos, pie kam Francijā šī tradīcija saglabājas arī līdz šim laikam. Pirmās sacensības ASV 1806. gadā arī notika zirgam esot zem segliem. Kopš 1776 gadā, kad Krievijas grāfs Orlovs-Česmenskis uzsāka savu rikšotāju pārbaudījumus (kuri arī lika pamatus orlovas rikšotāju šķirnes izveidošanai), Krievijā sākās rikšošanas sacensības zirgam esot zirgu ratos. Sākumā Krievijā zirgu pārbaudījumus veica zirgus iejūdzot ziemā ragavās, bet vasarā četru riteņu „drožkās”, kuras bija piemērotas tā laikā reālai situācijai uz Krievijas ceļiem. Jau tajos laikos zirgu gaitas pāriešana uz auļiem bija aizliegta, zirgiem bija jāskrien tikai rikšiem.

Aiz Krievijas robežām pirmās rikšošanas sacensības ratos notika 1829. gadā. Amerikāņi, liekot pamatus rikšošanas sacensībām, kā atsevišķam sporta veidam, izgudroja zirgus iejūgt vieglajos divriteņu „amerikāņu ratos” ar lieliem riteņiem, bet vēlāk riteņu izmērs tika samazināts un ratus nosauca „sulka”. Pakāpeniski mainījās arī rikšošanas sacensību noteikumi. Sakumā zirgi skrēja ne pa apli kā pašreiz, bet pa taisni. Noskrienot līdz taisnes galam, zirgs griezās ap speciālo stabiņu un skrēja atpakaļ, bet, ņemot vēra, ka rikšotājiem bija jāskrien lielas distances, šādi neērti pagriezieni zirgiem bija jāveic vairākās reizes. Šādam zirgu pārbaudījumu veidam bija daudz trūkumu. Vēlāk amerikāņi ieviesa zirgu skriešanos pa hipodroma apļi ar nivelētām virāžām, kas ļāva ievērojami samazināt laika zudumu.

Šodien pasaulē tiek atzītas trīs rikšotāju šķirnes:

  • orlovas rikšotājs;
  • amerikāņu rikšotājs;
  • franču rikšotājs

Eksistē arī dažādi šo šķirņu krustojumi. Krustojums starp amerikāņu un orlovas rikšotājiem 1949. gadā tika oficiāli atzīts kā patstāvīga šķirne - krievu rikšotājs.

Orlovas rikšotāji

Foto

Orlovas rikšotāja tapšanas vēstures sākums ir 1776. gads, kad grāfs Orlovs ieveda Krievijā ārkārtīgi vērtīgu un ārēji ļoti izskatīgu arābu ērzeli Smetanku. Viņš iegādājas šo zirgu par ļoti milzīgu summu – 60 tūkstošiem sudraba rubļu (valsts zirgu audzēšanas gada budžets 1774. gadā Krievijā bija ap 25 tūkstošiem rubļu) no Turcijas sultāna.

Tajos laikos zirgu, kuri ātri rikšotu, bija ļoti maz un tie bija ļoti dārgi. Atsevišķu zirgu šķirņu, kuru zirgi stabili skrietu ātros vieglos rikšos, nebija vispār. Pēc grāfa Orlova ieceres jaunai šķirnei vajadzēja atbilst vairākiem nosacījumiem: būt liela auguma, izskatīgai, harmoniski veidotai, ērtai izmantojamai zem segliem, pajūgā un aršanas darbos, vienādi labai parādēs un kaujās. Šiem zirgiem bija jābūt gudriem un labdabīgiem un vienlaikus spējīgiem izturēt sūros Krievijas klimatiskos apstākļus, garus attālumus un sliktus ceļus. Tomēr galvenā prasība šiem zirgiem bija ātri, skaidri izteikti rikši, jo rikšojot, zirgs mazāk nogurst un mazāk krata ekipāžu.

Mūsdienu orlovas rikšotājiem, pateicoties daudzu paaudžu zirgu audzētāju rūpīgai selekcijas darbībai, šīs īpašības piemīt pilnā mērā.

Amerikāņu rikšotāji (Standartbred)

Foto

Nosaukumu Standartbred amerikāņu rikšotāji ieguva 1879. gadā, kad vaislas zirgu grāmatās sāka ierakstīt tikai zirgus ar noteiktu ātruma standartu: rikšotājiem jūdzi (1609 m) bija jānoskrien ātrāk nekā 2 min 30 s, bet aidiniekiem – ātrāk nekā 2 min 25 s. Pirmā jaunas šķirnes vaislas zirgu grāmata tika izdota 1871. gadā, bet pēc astoņiem gadiem šai šķirnei nostiprinājās šodienas nosaukums – amerikāņu vai standartbreda, kas tulkojumā nozīmē „izaudzēts pēc standarta”.

Amerikāņu rikšotāju īpašs ātrums tiek izskaidrots ar to, ka šīs šķirnes pirmsākumi ir cēlušies no tīrasiņu jājama tipa ērzeļiem. Veidojot šķirni, tika izmantoti arī norfolkas rikšotāji, kanādiešu aidinieki, arābu zirgi un citas šķirnes. Ir pieņemts, ka visiem mūsdienu amerikāņu rikšotājiem ir viens kopīgs sencis – bērs ērzelis Gambletonians X (Risdika Gambletonians).

Sakarā ar to, ka veidojot šo zirgu šķirni, zirgu audzētāji nepievērsa īpašu uzmanību zirga augumam un eksterjeram, amerikāņu rikšotājiem nav vienota noteikta eksterjera un auguma ierobežojumu. Šīs šķirnes zirgiem augums var varieties no 142 līdz 163 cm, bet dažreiz pat augstāks. Pēc eksterjera amerikāņu rikšotāji visbiežāk atgādina tīrasiņu auļu (sacīkšu) zirgu ar nedaudz pagarinātu muguru un īsākām kājām.

Franču rikšotāji

Foto

Franču rikšotāji pārsvarā ir bēri, rudi vai, retāk, kraukļa melnumā. Tie ir ļoti liela auguma (līdz 165 cm) ar plašu ķermeni, masīvi, bet briedumu sasniedz samēra vēlu. Tāpēc tiem pārbaudījumus uzsāk 4 – 5 gadu vecumā, kad amerikāņu un orlovas rikšotāji jau aiziet no sacīkšu skrejceļiem.

Šī šķirne veidojās XIX—XX gadsimtos Francijas provincē Normande, krustojot vietojos masīvus parupjus zirgus ar arābu, bet pēc tam arī ar tīrasiņu jājama tipa un norfolkas šķirnes zirgiem. Tika izmantoti arī orlovas un amerikāņu rikšotāji. Iegūtā angļu-normandes zirgu šķirnes starpforma atrada plašu pielietojumu lauksaimniecībā un kavalērijā. Bez tam šos zirgus kopš 1836. gada izmantoja rikšošanas sacensībās zem segliem. Zirga sagatavošana sacensībām attīstīja zirgos ne tikai ātrumu, bet arī izturību – rikšošanas distance bija diezgan gara – 4 – 6 km. Iegūtas pozitīvas zirgu īpašības tika nostiprinātas ģenētiski. Pat neliels amerikāņu rikšotāju asiņu piejaukums padarīja šīs šķirnes zirgus tik ātrus, ka tie kļuva par konkurentiem amerikāņu rikšotājiem.

Krievu rikšotāji

Foto

Šīs šķirnes izveidošana bija laika nepieciešamība. Eiropā, bet pēc tam arī Krievijā, kopš XIX gadsimta otras puses, ļoti ātri amerikāņu rikšotāji, kā arī amerikāņu tieši sportisko zirgu treniņu un pārbaudījumu sistēma ieņēma līdera pozīcijas. Cēlu, bet mazāk ātru orlovas rikšotāju prestižs mazinājās. Spēlējot uz totalizatora varēja nopelnīt ļoti lielas naudas summas, liekot uz ātru zirgu. Tāpēc daži krievu zirgu audzētāji sāka noskatīt amerikāņu rikšotājus, pirkt tos, izvirzīt uz sacensībām un krustot orlovas un amerikāņu rikšotāju asinis. Veidojot jaunu šķirni, izdevās savienot orlovas rikšotāju zirgu lielu un masīvu augumu un pareizo eksterjeru ar amerikāņu rikšotāju ātrumu. Krievu rikšotājiem ir raksturīga stipra, kalsna ķermeņa uzbūve un labi attīstīta muskulatūra. Daudz neatpaliekot no orlovas rikšotāju eksterjera, krievu rikšotāji tomēr ir mazāk grezni, bet dažreiz pat prastāki.

Neliels papildinājums

Foto

Bez augstāk nosauktām rikšotāju šķirnēm, eksistē, tā saucamās, skandināvu rikšotāju šķirnes. Šie zirgi tika selekcionēti ne dēļ rikšošanas sacensībām, bet kā smagii braucamie zirgi. Pie tādiem attiecas savā starpā radnieciskās šķirnes.

  • norvēģu zirgi (dele gudbransdalen),
  • somu smagie braucamie zirgi,
  • zemeļzviedrijas braucamie zirgi

Šīs senas skandināvu zirgu šķirnes tika izmantotas kā darba smagi braucamā tipa zirgi kokzāģētavās, tomēr XIX gadsimtā, kad eiropieši masveidīgi aizrāvās ar rikšošanas sacensībām, šo zirgu rikšošanas spēju sāka pārbaudīt hipodromos. Šodien liela daļa šo zirgu uzstājas Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas hipodromos, kā specializēto šķirņu rikšotāji.